izmeklēšana par paziņojumu ilgst ilgi, vai es varu pagarināt paziņošanas termiņu

Trīs mēneši ir likumīgā robeža, nevis norādītais termiņš

Atskaites sniegšanas termiņš ir noteikts ne vairāk kā trīs mēnešus pēc iesnieguma saņemšanas apstiprinājuma, un šis termiņš nav kaut kas, kam darba devējs pats var pieprasīt pagarinājumu. Direktīvas (ES) 2019/1937 9. pants runā par pamatotu termiņu, kas nav ilgāks par trīs mēnešiem, un šis "nav ilgāks par" ir maksimums, nevis mērķa vērtība, ko varētu paaugstināt, ja izmeklēšana prasa vairāk laika. Ja izmeklēšana ilgst ilgāk, tas neietekmē brīdi, kad sūdzības iesniedzējs ir tiesīgs uz atskaiti — tas ietekmē tikai to, kādu saturu satur šī atskate.

Praksē tas nozīmē, ka atskate termiņa ietvaros ne obligāti jābūt galīgajam nolēmumam. Starpposma informācija — izmeklēšana turpinās, šie soļi ir veikti, šis ir paredzamais nākamais solis — arī atbilst pienākumam informēt sūdzības iesniedzēju termiņa ietvaros. Kas nav iespējams, ir apturēt pulksteni vai pašu termiņu pagarināt, jo izmeklēšana vēl nav pabeigta. Kas šaubās par to, kas precīzi šajos trīs mēnešos jānotiek, atbildi atrad par kad sūdzības iesniedzējs jāinformē par novērtējumu un soļi laika posmam tūlīt pēc sūdzības iesniegšanas kas jādara pēc tam, kad ir saņemta sūtītāja sūdzība.

No kurienes tas izriet: direktīvas 9. pants un Tirgotāju aizsardzības likuma 2. pants

Direktīvas (ES) 2019/1937 9. pants formulē atskaites sniegšanas termiņu kā ne vairāk kā trīs mēnešus, ar nolūku sniegt sūdzības iesniedzējam ieskatu par to, kad viņš ko dzirdēs — nevis kā minimālo termiņu, kas gaida izmeklēšanu. Tirgotāju aizsardzības likuma 2. pants pārņem šo pienākumu Nīderlandes iekšējās sūdzības procedūrai, neiznēmot atsevišķu pagarinājuma iespēju. Arī Vācijas Hinweisgeberschutzgesetz 17. paragrāfs, kas apraksta iekšējo sūdzību norisi, iziet no šī fiksētā termiņa kā ietvarai, kurā sūdzības iesniedzējs jau kaut ko no organizācijas dzird. Neviens no trim avotiem nepiedāvā pamatu, lai pagarinātu pašu termiņu ilgstošas izmeklēšanas gadījumā.