kas notiek, ja izrādās, ka mums nav darbinieku paziņojumu kanāla, lai gan tam vajadzētu būt

Nav kanāla, kad tas bija jābūt

Ja organizācijai nav dēvēju aizsardzības kanāla, kamēr viņa tam bija obligāta, tā neatbilst Dēvēju aizsardzības likumam. Tas nozīmē, ka nav iekšējās ziņošanas kārtības, kādu prasa minētā likuma 2. pants, un līdz ar to arī nav kanāla, kur darbinieki varētu droši un pēc vēlēšanās anonīmi ziņot par pārkāpumiem. Pašai organizācijai tas galvenokārt nozīmē, ka viņai nav pārskats par signāliem, kas citādi būtu nonākuši iekšēji uz augšu, un ka darbinieks, kurš vēlas ziņot, biežāk būs spiests rīkoties ārpus organizācijas.

Konkrētas sekas, kas ar to saistītas — uzraudzība, pārraudzība vai kaut kas cits — nav kaut kas, par ko šeit tiek izteikts viedoklis; tas ir kompetento iestāžu jautājums. Tas, kas ir pārliecinoši noteikts, ir tas, ka nav nav dēvēju aizsardzības kanāla, tas palielina risku, ka pārkāpums kļūst redzams tikai brīdī, kad tas jau ir eskalējies, piemēram, uz pārraudzības iestādi vai publicitāti. Darba devējiem, kuri šaubās, vai viņiem piemērojama šī obligācija, ir loģisks pirmais solis pārbaudīt sākot no cik darbinieku dēvēju aizsardzības kanāls ir obligāts, un noskaidrot, kas tieši tiek skaitīts, nosakot piecdesmit darbinieku slieksni — jo šī skaitīšana ne vienmēr ir tik skaidra, kā šķiet.

Obligācijas izcelsme

Obligācija izveidot iekšējo dēvēju aizsardzības kanālu izriet no Direktīvas (ES) 2019/1937 8. panta, kas ir izvērsts Dēvēju aizsardzības likuma 2. pantā. Dēvēju aizsardzības nams savā lapā darba devējiem sniedz skaidrojumu par to, ko šī obligācija nozīmē praksē un uz ko organizācijai jāpievērš uzmanība, ieviešot to. Tiem, kas domā, kas konkrēti jābūt šādā regulējumā, ir pieejams pārskats par ko jāietver ziņotāju aizsardzības regulējumā.