vai ārzemju darbinieki var ziņot savā valodā

Multivalodu ziņošana nav likumiska pienākums, bet praktiski ieteicama

Likums neprescribē, kādā valodā vai valodās jāpiedāvā sūdzību kanāls. Direktīvas (ES) 2019/1937 9. pants nosaka, ka darbinieki jāinformē skaidri un pieejami par sūdzību iesniegšanas procedūru, un Ārējās sūtņošanas aizsardzības likuma 2. pants nosaka, ka iekšējā procedūra jāpublicē rakstiskā vai elektroniskā formā. Likumā "pieejamība" nav tulkota kā konkrēta valodas prasība, tomēr, ja komandā strādā daudz ne-holandiešu valodā runājošu darbinieku, ir pamatots jautājums, vai informācija praksē ir saprotama ikvienam, kuram tā ir jāizmanto.

Organizācijām ar starptautiski heterogēnu personālu ir tāpēc ierasta prakse sūdzību iesniegšanas lapu un ar to saistīto paskaidrojumu piedāvāt vairāk nekā vienā valodā, lai arī tas nav formulēts kā atsevišķs likumisks pienākums. Kāds variants tiek izvēlēts — noteikts valodu kopums vai iespēja sūdzības iesniedzējam pašam izvēlēties valodu — ir darba devēja izvēle. Tas atbilst plašākam jautājumam kā informēju darbiniekus par sūdzību kanālu, kurā valoda un informācijas pieejamība ir pastāvīgi atgriežoties punkti. Arī procedūras paša sagatavošanā, kā aprakstīts kas jāietver ārējās sūtņošanas aizsardzības noteikumos, darbinieku mērķauditorija ir sākumpunkts izvēlētās formas noteikšanai.

Kas 9. panta un 2. panta nosaka un nenosaka

Direktīvas (ES) 2019/1937 9. pants paredz skaidru un pieejamu informācijas sniegšanu par procedūru, un tās paša direktīvas 7. pants reglamentē iekšējo sūdzību kanālu izveidi vispārīgā nozīmē; neviens no šiem noteikumiem nepiemin valodas prasību. Ārējās sūtņešanas aizsardzības likuma 2. pants atkārto prasību, ka procedūra jāpiefiksē rakstiskā vai elektroniskā formā, neminot konkrētu valodu. Izvēle par daudzvalodisku ziņošanu tāpēc netieši neizseko no likuma pantu teksta, bet no tā, kā pati organizācija īsteno pieejamības prasību.